1.15 a.m.
Šitas brīnums man jau ir kādu laiciņu. Tik nebija nekādas vēlmes uzzināt kas te un kā notiek. Tā kā šī nakts man būs gana gara, tad nolēmu to ziedot sīkākai šīs vietas izpētei.
Pašlaik esmu uzčinījusi kādu mistisku sava bloga dizainu. Fuj, man pašai baigi nepatīk, bet nav arī nekādas iedvesmas, ko un kā uzlabot.
Tad nu es turpinu te darboties un iešu gulēt tikai tad, kad šitā padarīšana mani gana apmierinās.
1:58 a.m.
Esmu visu pārtaisījusi pilnīgi un galīgi savādāk. Neteikšu, ka esmu nenormālākajā sajūsmā, bet dzīvot var. Liekas, ka šonakt šitam metīšu mieru.
Mana bloga adrese nevienam vēl nav zināma, tāpēc jūtos tā, it kā šito visu rakstītu pilnīgam tukšumam un pēc tam gaidītu atbildi. Tad saprotu, ka atbilde nepienāks, jo tas tak ir tukšums, tukšums nemēdz atbildēt. Un tā nu sanāk, ka es te bezjēdzīgi sēžu un vēl bezjēdzīgāk kko rakstu, zinot, ka visu šito varbūt drīz dzēsīšu ārā. Tak nevaru atļauties par pirmo ziņu kko tik debīlu.. Jā, gan jau, ka būs kkas vēl debīlāks, piemēram, šī ir mana pirmā ziņa. bet man šovakar vairāk nav iedvesmas. (Nē, nē, nē, neko tādu es sev neatļaušu rakstīt!)
Ok, es laikam sāku saprast to, ka man pietrūkst sabiedrība, jo šitik ilgi aizrauties ar bezjēdzīgu rakstīšanu šobrīd nav labi. Tā jau es te varu visas savas domas sarakstīt, kas, tici man(wtf? tukšum, allo?), nebūtu tik īsi.
Viss, Zane, miers!
